Aleksejs Krjukovs, frizieris, Esthetica skaistuma darbnīca vadītājs. Latvijā Alekseju pazīst kā izcilu speciālistu, Schwarzkopf Professional treneri ar aktiera dotībām, kurš savulaik pulcēja vairāku simtu klausītāju zāles. Novadot neskaitāmus seminārus, šobrīd Aleksejs ietur pauzi un nododas citiem projektiem. Taču šī friziera pieredzē ir vēl kāds aspekts, kas piesaistīja mūsu uzmanību – darbs ārzemēs. Pirms aptuveni desmit gadiem Aleksejs Krjukovs ir strādājis Vācijā, savukārt pirms trīsarpus gadiem atgriezās no darba Tenerifē. Kā veicās meistaram ārzemēs, un kāpēc Aleksejs tomēr ir devis priekšroku darbam Latvijā, lasiet mūsu intervijā…

Aleksej, kā dzima ideja strādāt ārzemēs?
Tas notika ļoti spontāni. Tā kā novembris ir pats depresīvākais mēnesis gadā, man allaž prātā radās domas “aizlaisties” kaut kur prom. Pirms desmit gadiem novembrī es nodomāju, kāpēc gan es nevarētu pamēģināt īstenot savus spēkus kādā citā valstī, citā vidē? Tā kā es labi pārvaldu vācu valodu, interesējos par darba iespējām Vācijā un Austrijā. Priekšroku devu Vācijas pilsētiņai Hannoverei, jo tajā dzīvo mani paziņas. Es vienmēr esmu meklējis darbu pats ar interneta starpniecību, sūtot CV. Arī šī reize nebija izņēmums. Tieši 31. decembrī es saņēmu atbildi, ka mani gaida darbā. Tā nu es sagatavojos un devos ceļā. Ierados un jau nākamajā dienā varēju sākt strādāt.

Kāds iespaids radās par darbu Vācijas salonā?
Man nepatika Vācijas lielo salonu darba specifika, kas tiek īstenota pēc rūpnīcas principa. Katrs meistars pilda noteiktu uzdevumu. Mūsu salonā strādāja divi meistari un divpadsmit meistaru palīgi! Tie bija studenti, kas izgājuši praksi, un viņu darba pienākumos ietilpa – matu mazgāšana, žāvēšana, matu krāsas uzklāšana un visādi sīki darbiņi. Meistaram tikai vajadzēja izdomāt, kā krāsot matus, kā veikt matu griešanu un kā noslēgt klienta tēlu. Turklāt vienlaicīgi tika apkalpoti pieci līdz seši klienti.
Latvijā mēs esam pieraduši strādāt ar klientu no A līdz Z, tāpēc šāds darba process šķita bezpersonisks. Man patīk, kad pie manis ierodas klients un divas-trīs stundas mēs strādājam pie viņa tēla, komunicējam un es esmu viņam pilnībā pievērsies.
Vēl viens trūkums, ka, šādi strādājot, meistars nevar būt elastīgs. Piemēram, krāsojot matus, pastāv dažādas nianses, kas ietekmē rezultātu. Var izdomāt vienu, taču krāsošanas procesā var rasties vēlme kaut kā papildināt un pilnveidot darbu. Tur tas nebija iespējams. Rezultāts bija atkarīgs tikai no tā, kā biju izstāstījis savu ideju palīgam un kā viņš to bija sapratis.

Kā vērtējat vācu frizieru darbu?
Tieši par frizieru palīgiem varu teikt tā – viņi ir ļoti labi sagatavoti teorētiskā ziņā. Viņu zināšanas ir tādā līmenī, ka mūsu meistariem būtu vēl jāaug. Viņi spēj atbildēt uz jebkuru jautājumu, taču – kas attiecas uz darbu… Ja mūsu meistars kaut ko nezina, viņš vienmēr izdomā, kā panākt vēlamo rezultātu. Mums ļoti labi strādā fantāzija, ko mākam izmantot arī praksē. Savukārt, ja viņiem kaut kas nesaskan ar teorētiskajām zināšanām, vācu meistari pilnībā apjūk un sastingst, nespējot izgrozīties no situācijas.

Vai darba specifika kļuva par iemeslu tam, lai atgrieztos?
Viss bija labi, man apmaksāja dzīvokli, mans atalgojums bija tikpat labs kā vācu friziermeistariem. Mums bija ļoti jauka, starptautiska komanda – meistari no Afganistānas, Turcijas, Kazahstānas, savukārt pats salona īpašnieks bija no Libānas. Taču tas bija laiks, kad mums bija nepieciešamas darba atļaujas Vācijā. Tad šī birokrātija izvērtās par ļoti garu procesu. Astoņus mēnešus strādāju ar pagaidu atļaujām. Situācija ar dokumentiem un darba specifika pēc astoņiem nostrādātajiem mēnešiem lika man domāt: „Nē, man pietiek, ir laiks doties mājup!”

Kas mudināja aizceļot vēlreiz?
Es atgriezos savā vietā, turpināju trenera darbu, bet semināru apjoms tik ļoti pieauga, ka sajutos noguris. Katru nedēļu mums bija vairāki semināri, mēs ceļojām, ceļojām… Latvija, Lietuva, Baltkrievija. Apmācības, semināri, meistarklases. Reizēm gadījās tā, ka izkāp no lidmašīnas plkst. 00.00 naktī un nākamajā dienā jau plkst. 10.00 no rīta ir jāprezentē matu krāsa Schwarzkopf Professional tirgošanas pārstāvjiem. Tas nozīmē, ka naktī man vēl bija jāsagatavojas, jāizveido prezentācija, jāizdomā, kā to novadīt, jāsagatavo modeles.
Tad vienā jaukā dienā, braucot no Rēzeknes uz semināru Daugavpilī, apsēdāmies pie kādas kafejnīcas galdiņa, un es teicu: „Kolēģi, es vairs nevaru. Es gribu atpūsties.”

Tad devāties uz Tenerifi?
Neilgi pirms tam mana draugu kompānija pārvācās uz Tenerifi. Es biju apciemojis viņus dažas reizes, līdz nodomāju, kāpēc gan es nevarētu uz turieni pārvākties? Tas atkal notika novembrī, kad sēdēju mājās un nolēmu, ka ir jāpamēģina. Iegāju internetā domubiedru grupā un ieraudzīju sludinājumu, ka Tenerifē tiek meklēts krieviski runājošs frizieris. Salona īpašniece izrādījās no Rīgas. Tā devos uz Spāniju un uzreiz sāku strādāt. Salons atradās pašā Playa de las Americas centrā, viesnīcā. Mani sagaidīja fiksēts atalgojums un, pateicoties draugiem, jau atrasta dzīvesvieta.

Kā norit darbs kūrorta viesnīcas salonā?
Tas nozīmē, ka pārsvarā ir jāveic matu ieveidošana. Tā kā salons ir orientēts uz angļiem, skotiem un īriem, tad nu iztēlojieties – ierodas sirma angļu kundzīte un lūdz, lai viņai izveido “like a queen”, kas nozīmē, ka mati ir jāieveido ar ruļļiem un uzkasījumu. Aptuveni trīs mēnešu laikā, strādājot šajā salonā, man bija jāveic tikai četras matu krāsošanas. Turklāt tie bija mani klienti, kas bija atceļojuši uz Tenerifi!
Šajā darbā es tiešām atpūtos. Es strādāju mēnesi, tad uz nedēļu devos atpakaļ uz Latviju un no plkst. 8.00 līdz 1.00-2.00 naktī apkalpoju visus savus klientus. Tad atkal lidoju atpakaļ Tenerifi un turpināju “atpūsties”! Tā nu noritēja mans darbs no janvāra līdz jūnijam, līdz es pārgāju strādāt uz citu salonu.

Un kā gāja citā darbavietā?
Arī tam salonam bija krievvalodīgā īpašniece. Salons atradās uz caurstaigājamās ielas, to apmeklēja dažādi tūristi. Taču jāņem vērā, ka kūrorta salonam ir sava specifika, jo klienti nevēlas veikt matiem ko īpašu – nedaudz piekrāsot ataugušās saknes, nedaudz apgriezt, bet tikai tā, lai pludmalē matus varētu savākt. Tas bija viss, kas tika lūgts.
Tāpat arī īpašnieki, redzot, ka meistaram ir daudz klientu, sāka izgudrot veidus, kā “nokāst” no manis papildu naudu. Tas pats bija ar klientiem – tiklīdz klients sāka apmeklēt salonu biežāk, no viņa par šo pašu pakalpojumu varēja paņem lielāku samaksu. Vārdu sakot, darbs pēc principa “jāgrābj, kamēr var”.

Var noprast, ka darbā nevarējāt radoši izpausties?
Salona darbā ne par kādu radošumu nevarēja būt ne runas. Taču zvaigznes bija sastājušās tā, ka tieši tajā brīdī, kad es dzīvoju Tenerifē, Schwarzkopf Professional Spain organizēja tur trīs dienu pasākumu visiem saviem klientiem. Spānijā dzīvo mans labs paziņa, treneris Aleksandrs Kiriļuks, kurš tajā brīdī jau zināja, ka es tur atrodos. Turklāt tajā laikā pie manis viesojās mana kolēģe Viktorija Amelina. Līdz ar to uz pasākumu uzaicināja arī mūs, apsēdinot pie galvenā galdiņa – kā godātos starptautiskos viesus. Tādējādi arī Spānijā es tomēr nokļuvu savā vidē.

Kā Jūs izlēmāt atgriezties?
Darbs nebija slikts, taču Tenerifē nekas nenotiek, man vienkārši kļuva garlaicīgi. Dzīve pārvērtās par “murkšķa dienu”. Mēs ar kolēģi no Latvijas sēdējām uz terases, dzērām kafiju, apkalpojām klientu, atkal sēdējām, atkal apkalpojām. Pēc darba apmeklējām kādu kafejnīcu un tā katru dienu. Es nostrādāju gadu un sapratu, ka uz Tenerifi ir jābrauc atpūsties, nevis strādāt. Tagad es turp lidoju divas reizes gadā atpūsties un apciemot savu krustmeitiņu. Taču jāatzīst – šī gada laikā es ļoti labi atkopos.

Tagad Aleksejs ir salona Estethica dvēsele. Salonu allaž rotā ziedi, viņam vienmēr ir daudz klientu, un, kā Aleksejs smejoties saka, to varētu būt pat nedaudz mazāk. Aleksejs īsteno dažādus projektus, kas vairs nav saistīti ar trenera darbu. Meistars atzīstas, ka galvā iezogas domas par kādu kārtējo avantūru, taču pašmāju klienti var būt mierīgi, jo doties prom Aleksejs pagaidām negrasās!