No Rīgas līdz Ženēvai

Šoreiz rubrikas “Mūsējie ārzemēs” varone ir Liene Pušpure, kuru pazīstam kā salona „Košuma darbnīca” dibinātāju, frizieri, kas ilgu laiku dažādu projektu ietvaros demonstrēja latviešiem savu nenoliedzamo radošumu un izcilās prasmes. Jau vairākus gadus Liene ar savu profesionālismu lutina klientus Šveicē. Kas mudināja radošo dvēseli doties uz lietišķo Ženēvu, un vai Liene plāno atgriezties Latvijā?

Liene, kad tieši jūs devāties strādāt uz Ženēvu?

Pirmo reizi es aizbraucu gandrīz pirms septiņiem gadiem. Rīgā man bija “Košuma darbnīca”, un nebija plānu doties prom, taču man piedāvāja darbu Ženēvā. No sākuma es spītējos un teicu, ka mani tas vispār neinteresē, bet tomēr aizbraucu vienkārši  for fun, jo vienmēr taču var atgriezties. Un, protams, man tur iepatikās. Ženēvā dzīves ritms šķita mierīgāks, un tajā laika posmā tas bija tas, ko man vajadzēja.

Bija brīdis, kad mēģināju atgriezties un atkal strādāt šeit, bet laika gaitā atkal nonācu pie tā, ka vēlos aizbraukt. Tagad vairākas reizes gadā es apciemoju dzimto Latviju, tā ir atkaltikšanās ar maniem mīļajiem klientiem – visu izrunājam, visus sakopju un tad var doties atpakaļ uz Ženēvu.

Ar kādām grūtībām nācās sastapties?

Pēc intensīvā, radošā darba Latvijā - televīzijā, dažādos projektos, vadot “Košuma darbnīcu”, svešā vidē man bija no jauna jāpierāda, ka es protu noturēt šķēres rokās, proti, viss jāsāk no nulles. Tas nebija viegli, tā bija sevis pārkāpšana, bet jutu, ka tas bija pareizais ceļš.

Un ar kādiem klientiem strādājat tur?

Vispār pati Ženēva nav līdzīga pārējai Šveicei - nav tik konservatīva. Pateicoties bankām un starptautiskajām organizācijām, tur dzīvo ļoti daudz iebraucēju, tāpēc komunikācija ir vienkāršāka. Es pārsvarā strādāju ar krieviski runājošiem cilvēkiem, arī latviešiem. Tur klientiem ir grūtības ar sev atbilstoša līmeņa frizieru atrašanu. Šveiciešiem ir piezemētākas prasības, līdz ar to līmenis ir zemāks un kvalitāte nedaudz sliktāka. Lai vai cik mums tas liktos dīvaini attiecībā uz Šveici.

Paši šveicieši ir ārkārtīgi komunikabli, viņiem ir pieņemts uzsākt sarunu uz ielas ar svešiniekiem. Tāpēc, ja es nevēlos komunicēt, vienkārši sāku runāt latviski. Es domāju, ka dzīvošana citā valstī un ceļošana padara mūs iecietīgākus pret citām kultūrām, jo dzīvojot tikai vienā vidē, šķiet ka tā ir pareizi un ka nepastāv citādāku normu, taču tā nav.

Kādas prasības friziera pakalpojumiem ir klientiem Ženēvā?

Klienti vēlas labu frizieri par adekvātu cenu. Ženēvā serviss ir salīdzinoši dārgs, tur it visām ar rokām radītām lietām ir liela vērtība, tas mums no viņiem būtu jāmācās. Viņi novērtē pakalpojuma ekskluzivitāti, kā arī ir elastīgāki uz eksperimentiem. Līdz ar to man ir daudz vienkāršāk piedāvāt viņiem augstas klases procedūras. Pie mums cilvēki, diemžēl, ir ierobežoti naudas līdzekļos, kas ierobežo arī frizieri.

Cik ilgs laiks pagāja, līdz sapratāt, ka vēlaties palikt Šveicē pavisam?

Man nav nekāda kategorisma šajā jautājumā. Es neapgalvoju, ka vēlos palikt tur vai arī šeit pavisam. Pašreiz man ir komfortabli lielāko daļu laika dzīvot tur, un uzskatu, ka dzīvē jāvadās pēc tā, kā ir labi tieši šajā brīdī. Nāks jauna diena, jaunas iespējas, tad varēs izvērtēt no jauna, pieņemt tās vai ne. Šajā ziņā esmu “viegli paceļama” un sekoju savām sajūtām. Pašlaik fokusējos uz to vietu, taču zinu, ka nekad nevēlēšos Šveices pilsonību, jo man patīk mana – Latvijas.

Vai arī Šveicē piedalāties kādos radošos projektos?

Tagad pie manis pārcēlās meita, viņa ir stiliste, Bogomolova imidža skolas absolvente (ko arī es savulaik pabeidzu). Mēs kopā īstenojam dažādus projektus. Viens no tiem nesen bija tradicionālo krievu Pavlovoposadskas lakatu fotosesija. Meitene vēlējās oriģināli reklamēt lakatus, nevis ietērpt modeles krievu tautastērpos, mēs bijām izveidojušas neordinārus tēlus. Strādājam arī šovos, modes skatēs. Šobrīd tas viss ir sākuma stadijā. Man padomā ir arī projekts, ko vēlētos īstenot Šveicē, bet par to vēl pārāk agri runāt.

Vai vēlaties kaut ko vērienīgāku?

Es nevēlos neko lielu, bet gribu radīt sev ērtu, radošu vidi. Pašreiz es īrēju darba vietu salonā pie šveicietes. Atmosfēra ir ļoti laba, taču es vienmēr vēlos kaut kā “pa savam”, tāpēc nejūtos pilnībā komfortabli.

Ar „Košuma darbnīcu” nav gājis viegli, mūs bija skārusi ekonomiskā krīze, tāpēc pirmos gadus, dzīvojot Šveicē, es vēlējos tikai mieru un atpūtu. Tagad jūtos iekšēji atpūtusies un esmu gatava atkal kaut ko radīt.

Nebija žēl pamest „Košuma darbnīcu”?

Tas ir jautājums, ko cilvēki man allaž uzdod. Ziniet, nebija žēl! Lietas ir jāmāk atlaist. Nekad neesmu to nožēlojusi, jo dzīve tā bija pagriezusies.

Man patīk viena, ļoti laba P. Koelju eseja, kas skan šādi: Kāds vīrs vēlējās sākt jaunu dzīvi. Viņš pārdeva savas mantas, atstājot pašas mīļākās. Viņš gāja pie Skolotāja un lūdza, lai iemāca viņam sākt jaunu dzīvi. Skolotājs viņam teica: “Tagad tu iesi lejā no kalna, pārdosi savas pēdējās mantas, nopirksi gaļu, piesiesi pie sava ķermeņa un nāksi atpakaļ kalnā”. Viņš atnāca atpakaļ, putnu un zvēru saplosīts un jautāja skolotājam: “Kāpēc tu tā darīji”? “Kad mēs vēlamies sākt kaut ko jaunu, bet tai pat laikā paturēt kaut ko vecu, tad pagātne mūs saplosa.“

Es nevarēju aizbraukt un palikt tur, atstājot „Košuma darbnīcu”. Dzīve nebūtu pilnvērtīga ne tur, nedz šeit. „Košuma darbnīca” bija ārkārtīgi laba dzīves skola. Es iemācījos un devos tālāk.

Fotogrāfi: Jānis Barbars (Latvijā), Olya Bushmelyova (Šveicē)

Intervija publicēta žurnālā "HAIR & BEAUTY" 2018-decembis (3)