Šoreiz rubrikā „Mūsējie ārzemēs” intervija ar friziermeistaru Konstantinu Gorohovu. Septiņpadsmit gadu viņš bija salona īpašnieks Latvijā, bet pavisam nesen kļuva par kosmētikas Ollin Professional izplatītāju Vācijā. Tā nav Konstantīna pirmā darba pieredze ārzemēs. Meklējot atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem, viņš savulaik devās uz Spāniju, kur pavadīja vairākus mēnešus, iemācījās spāņu valodu un atrada savu dvēseles radinieci, kas palīdzēja rast galvenās atbildes. Pēc tam Konstantīns atvēra salonu Anglijā, taču pēc četriem gadiem atgriezās mājās. Mūsu sarunā Konstantīns atklāj, ko sagaida Vācijā un kā ir, kad viss jāsāk no nulles.

Pirms runājam par tagadni, pastāstiet, kā jums klājās Anglijā?

Anglijā no malas viss izskatās rožaini, bet, uzsākot biznesu, ir daudz zemūdens akmeņu. Runa nav tikai par komercdarbības likumdošanu, bet arī par tā dēvēto “reketu šlipsēs” – juristiem, kas nodarbojas ar savdabīgu krāpšanu. Piemēram, meklējot telpas biznesa vajadzībām, komunikācija notiek ar advokātiem un kompānijām, kas šīs telpas pārvalda. Jā, viss notiek oficiāli, ar līgumiem. Bet! Līgumi ir līdzīgi bieziem sējumiem, ar tekstu sīkā drukā, kura saturu pašam ir ļoti grūtu pamatīgi izpētīt. Tā būtu tikai daļa problēmas, ja līgumā tīši nebūtu iekļauti savstarpēji izslēdzoši punkti: ievērojot vienu, tu automātiski pārkāp citu. Daudzi uz to uzķeras – arī es nebiju izņēmums. Katru ceturksni šiem pārstāvjiem bija tiesības noteikt sodu par vienu no punktiem, ko esmu spiests pārkāpt.

Tomēr beigas bija laimīgas, jo man paveicās kā pasakā. Caur paziņām iepazinos ar advokātu, kurš par šīs problēmas atrisināšanu neprasīja ne centa (Anglijā bez pieciem tūkstošiem mārciņu kabatā advokātus pat nav vērts uzrunāt). Ilgi centos izdibināt, kāpēc viņš tā rīkojās, līdz pats atzinās, ka kādreiz bijis līdzīgā situācijā. Arī tad viņam esot palīdzēts, un saskaņā ar musulmaņu reliģiju viņam bija “jāatdod parāds”.

Kā veicās ar salona uzturēšanu ārzemēs?

Anglijā četros gados man tā arī neizdevās atrast labus meistarus. Turklāt mans mērķis nebija palikt tur uz pastāvīgu dzīvošanu, jo Anglija nav gluži “mana” valsts. Tajā brīdī tā vienkārši bija ērtāk. Beigās sapratu, ka peļņa neatsver problēmas, ko sagādāja salons, un es ar atvieglojumu “atbrīvojos” no biznesa Anglijā un atgriezos mājās.

Spānija, Anglija, tagad Vācija – tik dažādas valstis. Kas pamudināja doties uz Frankfurti?

Pēdējā laikā esmu nolēmis vairāk ļauties straumei. Ideja par Angliju radās “mākslīgi”, paļaujoties uz loģiskajiem apsvērumiem, bet tur gāja grūti… ellišķīgi grūti. Visu laiku kaut kādas krāpšanas, ķibeles, it kā dzīve uz katra soļa centās parādīt, ka tas nav domāts man. Taču mana sportiskā pagātne neļāva nolaist rokas – šķēršļi radīja vēl lielāku spītu, sāku skriet ar pieri sienā un darīt neiespējamo.

Tas viss mani nogurdināja: “Labi, dzīve, ja esi tik gudra un labāk zini, kas man ir vajadzīgs, tad, lūk, man ir sapnis, lūk, man ir mērķis, bet es mierīgi sēdēšu un gaidīšu – piedāvā man kaut ko!” Neticēsiet, bet neilgi pēc tam sāka “pienākt” informācija, ka jādodas uz Vāciju un jāsāk šī kosmētikas zīmola izplatīšanas bizness. Es liku uz spēles visu – darbu, naudu, attiecības – un devos uz Vāciju.

Vai šoreiz viss norit gludi?

Reizēm šķiet, ka man lemts iziet cauri visiem iespējamiem šķēršļiem un ka arī šoreiz dzīve mani ir izjokojusi. Veicot pirmo iemaksu un gaidot pasūtījumu, mans finanšu speciālists jautāja: “Vai ar tevi vienmēr tā notiek?” Pasūtījums bija jāsaņem pēc divām nedēļām, bet tas atnāca pēc mēneša: bija aizkavējies visur, kur vien iespējams, ieskaitot atmuitošanu. Uz to es viņam atbildēju: “Tas ir tikai sākums, es vēl neesmu devies uz Vāciju!”

Vācijā visās dzīves frontēs cietu sakāvi. Bija problēmas ar kosmētikas kompānijas līdzdibinātāju, pārsteidza jauno kompāniju agresīvā ienākšana tirgū un darba metodes, kas izskatījās pēc reiderisma, līdz nonācu pie atziņas, ka ar savu budžetu mēs esam tukša vieta. Trīs nedēļas grūtības piemeklēja nemitīgi, sākās nopietnas veselības problēmas: uz nervu pamata zaudēju sešus kilogramus svara. Lūk, tāds ir bizness ārzemēs, ja kādam ir vēlme pamēģināt (smejas)!

Ko ieteiktu tiem, kuri tomēr vēlas pamēģināt?

Ja nopietni, tad, pirmkārt, droši vien ir jādodas vienkārši iekārtoties, jāatrod algots darbs. Es esmu ļoti ambiciozs cilvēks, un man ir grūti strādāt pie kāda cita. Man ir riebīgs raksturs. Taču nu jau arī es neizslēdzu friziera darba variantu finansiālā spilvena labad, kamēr bizness uzņems apgriezienus.

Otrkārt, jāatrod mājoklis, it īpaši, ja runa ir par Vāciju, kur dzīvokļa īrēšana ir pielīdzināma fantastikas filmai – gandrīz neiespējama. Mani paziņas šobrīd ir rindā uz dzīvokli, viņi ir četrsimtie! Dzīvokļa īpašnieks pats izvēlas, kuram izīrēt, atkarībā no īrnieka ienākumiem un citiem faktoriem. Arī es pagaidām dzīvoju pie draugiem, kamēr mājokļa jautājums netiks atrisināts.

Kā saloni pieņem jūsu piedāvāto zīmolu?

Vācija ir valsts, kur viss ir ļoti stingros rāmjos, un tas man rada zināmu diskomfortu. Protams, nezinot vācu valodu, ir grūtāk komunicēt ar potenciālajiem klientiem, jo tulkus pagaidām nevaram atļauties. Vācieši ir ļoti konservatīvi un nelabprāt kaut ko maina. It īpaši mums, iebraucējiem, ir ļoti grūti viņus pārliecināt pamēģināt jaunu zīmolu.

Jāatzīstas, tiku biedēts, ka Krievijas zīmolu Vācijā uztvers ļoti skeptiski, taču man par brīnumu, tā gluži nav. Ar nacionāli negatīvi noskaņotiem cilvēkiem es pats nemaz nevēlētos strādāt, savukārt pārējiem mēs paskaidrojam, ka Krievijā ir ļoti spēcīgi zinātnieki, bet trūkst izejvielu, taču Ollin Professional izejvielas nāk no Eiropas. Tas rada lielāku uzticēšanos zīmolam.

Jūs būtībā esat mainījis nodarbošanos. Vai vairs neplānojat atvērt jaunu salonu?

Lai arī mans salons diezgan veiksmīgi „turējās virs ūdens”, tam pašlaik ir citi īpašnieki. Tā uzturēšana sagādā daudz rūpju, un septiņpadsmit gadu laikā esmu no tā noguris. Arī strādāt ar “kronētiem” meistariem nav vienkārši. Reizēm tas “kronis” sāk “spiest uz smadzenēm”, apgrūtinot sadarbību. Būt par salona īpašnieku ir diezgan nepateicīgs darbs. Mazajā Latvijas tirgū viegli vari kļūt par ienaidnieku, ja tev klājas kaut nedaudz labāk. Jā, tas ir aizraujoši, bet uz kādu noteiktu laiku. Es nesaprotu tos cilvēkus, kas atver savus salonus, nebūdami profesionāli saistīti ar šo nozari. Manuprāt, viņi ātri vien izdeg.

Vai pagaidām plānojat palikt Vācijā?

Es nekad nebiju izskatījis Vāciju kā savu dzīves vietu. Man ļoti patīk Tenerife, bija jau iezagušās domas par dzīvi un darbu tur. Vēlāk sapratu, ka ir grēks strādāt vietā, kur jāatpūšas. Taču Vāciju es vērtēju kā tramplīnu, lai nākotnē tomēr pārceltos uz Spāniju. Pagaidām palikšu un cīnīšos, un novedīšu iecerēto līdz rezultātam. Reizēm domāju, ka varbūt pārāk daudz koncentrējos uz nodrošinātu nākotni un vecumdienām un palaižu garām jaunību, taču es sev nepiedošu, ja nepamēģināšu un nesasniegšu vēlamo. Starp citu, vācu valoda ir piektā valoda, kas man būs jāmācās.

Un kā ar Latviju?

Latvijā es turpinu sadarboties ar uzņēmumu SIA "Ļika-J", uzstājoties un rādot meistarklases friziermeistariem.

Fotogrāfijas no K.Gorohova personāla arhīva

Intervija publicēta žurnālā "HAIR & BEAUTY" 2019-februāris (4)