Valentīns Romanovskis – frizieris, Tokyo Hair Studio salonu īpašnieks, aplikācijas Appotime – tiešsaistes pieraksta sistēmas skaistumkopšanas salonos – izstrādātājs. Veselīga dzīvesveida piekritējs, vegāns, mežzinis un ļoti daudzpusīga personība.

Pirms 15 gadiem Valentīns izveidoja skaistumkopšanas jomas datorsistēmu Salon.lv, bet tolaik ļoti maz speciālistu draudzējās ar datoru, tāpēc plaša realizācija nenotika. Sākās krīze, vajadzēja veltīt laiku savam salonam, un projekts tika atstāts novārtā. Pēc vairākiem gadiem tas kļuva par pamatu AppoTime aplikācijas izveidei. Projekts darbojas veiksmīgi jau vairāk nekā divus gadus, un tam ir pievienojušies vairāki desmiti salonu.

Kā tu sevi pozicionē? Kas tu esi?

Es teiktu, ka mākslinieks, bet ne brīvdomātājs. Nav iespējas būt brīvmāksliniekam, ja ir divi saloni, daudz pienākumu, darbinieku, maksājumu. Aprīlī apritēja vienpadsmit gadu, kopš nodarbojos ar biznesu.

Pastāsti par savu dzīves ceļu. Ar ko tu sāki?

Par frizieri kļuvu nejauši. Skolā mācījos labi, vēlējos apgūt valodas. Pilsētā, kur dzīvoju, nebija vidusskolas, tāpēc vajadzēja braukt uz citurieni. Mamma piedāvāja apgūt friziera profesiju. Un kāpēc gan nepārcelties uz Rīgu, dzīvot bez vecākiem? Pabeidzu 34. arodskolu un vairāk nekā desmit gadu strādāju salonā Kolonna.

Vēlāk atvēru salonu, nodibināju ģimeni, bija dažādas aizraušanās – vispirms makšķerēšana, vēlāk sērfings. Pirms pieciem gadiem nopirku vasarnīcu, pārcēlos uz turieni – un visa dzīve burtiski pārvērtās.

Kas tevi pamudināja pārcelties?

Es esmu aizrautīgs cilvēks – pilnībā ienirstu visā jaunajā. Manā dzīvē iestājās periods, kad sāku atteikties no gaļas, virzījos uz vegānismu un svaigēšanu. Pārstāju makšķerēt, pievērsos veselīgam dzīvesveidam un pārcēlos uz vasarnīcu. Domāju, ka audzēšu eko produktus, bet sāku ar meža tīrīšanu un botāniskā dārza izveidi.

Pastāsti par vasarnīcu! Kā tu tagad organizē savu dzīvi?

Vasarnīca ir vieta, kur norit mana dzīve. Tā atrodas astoņdesmit kilometrus no Rīgas, starp Tukumu un Enguri. Divdesmit hektāru zemes, no kuriem piecpadsmit ir mežs. Pirmos divus gadus dzīvoju divās vietās: vienu dienu Rīgā, otru – vasarnīcā. Pamazām remontēju māju, bet pastāvīgā braukāšana nogurdināja, tāpēc nolēmu pārvākties. Darbā esmu trīs reizes nedēļā, bet visu laiku esmu sazvanāms.

Vai tā dzīvot nav grūti?

Tieši pretēji, manā dzīvē nu ir pilnīgs līdzsvars. Kad esmu Rīgā, atpūšos no saimniecības. Savukārt laukos atpūšos no Rīgas.

Nevaru iedomāties, ka visu dienu varētu neko nedarīt. Labākā atpūta ir darbības maiņa. Laiku pa laikam man vajag pārslēgties un darīt kaut ko citu, tad tik ļoti nenogurstu.

Ko tu dari vasarnīcā?

Esmu nolēmis izveidot personīgo botānisko dārzu. Ir pagājuši tikai pieci gadi, bet jau tagad manā mežā aug koki, kādu nav pat Botāniskajā dārzā Rīgā. Es gribēju dažādību, lai nebūtu kā parasti: priedes, bērzi, kļavas. Izcirtu alkšņus un citus mazvērtīgus kokus un sāku stādīt jaunus. Esmu jau iestādījis vairāk nekā tūkstoti koku. Teritorijā nebija nevienas liepas, tagad to ir 120, turklāt desmit dažādu sugu – visas, kas ir Latvijā. Man ir retas dižegles, četru veidu valrieksti, dažāda veida egles, tulpju koki, gingko biloba, Amūras korķkoks, triju veidu ciedri, ēdamie kastaņi, magnolijas, dažādi krūmi. Es zinu visu šo koku nosaukumus trijās valodās: krievu, latviešu un latīņu valodā, bet dažus arī angļu valodā.

Vai aprikozes stādīji?

Tolaik vēl biju iesācējs, iestādīju tos pārāk tālu no mājām. Teritorijā ir lieliska dienvidu nogāze, kur ir ļoti silts un nav vēja. Tur iestādīju aprikozes un persikus, bet stirnas visu apēda. Viņām patīk arī citi koki, piemēram, lapegles. Sāku stādīt lapegļu aleju, bet visas desmit lapegles stirnas nograuza un aplauza. Mežsargs teica, ka eksotiskie koki viņām ir kā gards deserts. Tagad vērtīgos kokus stādu tuvāk mājām vai arī paslēpju vītolu un ievu “džungļos”, lai stādam būtu grūti piekļūt.

Vasarnīca nav iedomājama bez dzīvniekiem. Kas dzīvo kopā ar tevi?

Kad pirku vasarnīcu, tur jau bija suns. Palūdzu bijušajiem īpašniekiem neņemt viņu uz dzīvokli, bet atstāt man. No Rīgas atvedu arī haskiju, kas skraidīja pa laukiem un bija ļoti priecīga. Pāris mēnešus vadāju viņu līdzi, bet kādu vakaru, kad bija jābrauc uz Rīgu, viņa noslēpās zem mājas. Es saucu, bet viņa pretojās – tā arī atstāju. Pēc dienas atgriezos, suņi skrēja mani sagaidīt un bija apmierināti. Man ir tikai viens kaimiņš, apkārt mežs, tāpēc dzīvnieki jūtas brīvi.

Tagad vasarnīcā dzīvo četri suņi un divi kaķi. Kaķus paņēmu no Tukuma dzīvnieku patversmes, braucām ar meitu pēc viena, bet paņēmām divus, lai viņiem būtu jautrāk. Vēlos vēl vismaz piecus suņus.

Vasarnīcā ir pavisam cits dzīvesveids nekā pilsētniekam, kādu esam tevi pieraduši redzēt...

Dažreiz ir jāaizbrauc uz pilsētu, jāparunājas, jāredz pelēkās betona mājas, lai saprastu, cik labi ir vasarnīcā. Daudz laika es pavadu viens, un man patīk, kad četrkājaino pulks man seko pa pēdām. Ceļos piecos no rīta, pavasarī šajā laikā jau ir gaišs, un dodos pastaigāties ar suņiem pa ierasto maršrutu. Viņi parasti mani jau gaida uz terases.

Ziemā pētu forumus, esmu noskatījies virkni filmu par tēmām, kas mani interesē. Tagad es stādu kokus pēc līmeņiem: krūmi, zemi koki, augsti koki. Pēc divdesmit gadiem būs vienreizīgs skats. Bet jau tagad, kad kāds atbrauc ciemos un mēs dodamies pastaigā, sanāk vismaz stundu ilga ekskursija. Es varu apstāties pie katra koka un pastāstīt par to.

Piecus gadus neesmu bijis ārzemēs, jo mani tas neinteresē – tepat ir ko darīt. Es praktiski nepērku jaunu apģērbu. Man pietiek ar to, kas tika nopirkts treknajos laikos. Kad ir lieka nauda, ​​dodos uz Zaļenieku kokaudzētavu un pērku stādus. Tagad tas ir mans mīļākais veikals.

Kur ir augi, tur ir arī ziedi. Kur ir ziedi, tur aromāti, bites un medus. Vai plāno nodarboties ar bitēm?

Es jau iedomājos, kāds būs aromāts, kad uzziedēs simts liepu. Sākotnēji domāju, ka ar bitēm sākšu nodarboties pēc dažiem gadiem, kad koki paaugsies. Bet kāds draugs mani sāka mudināt to darīt tieši tagad. Es nopirku bišu stropus, izveidoju dravu. Nu jau trīs gadus man ir bites. Pētu ziedus, ziedošos kokus, uzzinu, kas var augt mūsu platuma grādos, un stādu tā, lai visu laiku kaut kas ziedētu un bitēm būtu ko darīt.

Tu īstenoji savu sapni, iestādot mežu?

Es uzskatu, ka koki ir jāstāda, negaidot 60 gadu vecumu, kad būsi noguris no visa un vari nesagaidīt to izaugam. Es sāku to darīt 35 gadu vecumā. Līdz 60 gadu vecumam man būs īsts parks, kur vāveres vāks riekstus. Faktiski es mainu meža struktūru visā apkārtnē, jo koki vairojas. Vāveres, putni un peles iznēsās sēklas. Es mierīgi varu mirt kaut vai rīt. Pēc manis paliks botāniskais dārzs, un es zinu, ko redzēs cilvēks, kas ieradīsies šajā vietā pēc simts gadiem.

Vēl man ir sapnis izveidot retrīta centru, kur jogas meistari rīkotu pasākumus, vadītu seminārus par veselīgu uzturu un veiktu garīgās prakses bez aliņa un šašlikiem.

Kas tie par skaistajiem kokdarbiem bildēs?

Tas ir mans jaunais projekts: es zāģēju milzīgus ozolus, gobas, ošus, ko ir nogāzis vējš. Es ņemu kokus arī no kaimiņiem, kur tie stāv un pūst. Faktiski es tos glābju, darinot no ekskluzīvas galda virsmas. Var teikt, ka koki paši ieradās pie manis. Iebraucu aprunāties ar kaimiņu, viņš saka: tur koks jānozāģē, te jānozāģē.

Viss sākās pirms četriem gadiem, kad manā teritorijā stiprs vējš nogāza ozolu. Ar nevienu tehniku to nevarēja izvest – bija pārāk smags. Sāku meklēt iespējas, man piedāvāja to sazāģēt par visai krietnu summu. Bet kāpēc gan lieki tērēties? Nopirku nepieciešamos darbarīkus un visu izdarīju pats.

Vai tu turpini pilnveidoties friziermākslā?

Protams. Es strādāju, pastāvīgi apmeklēju seminārus, esmu procesā un cenšos darīt kaut ko jaunu. Bez tā neiztikt.

Kurš no pēdējiem zīmolu jaunumiem ir atstājis iespaidu uz tevi?

Mūsdienās ir ļoti grūti atstāt iespaidu, jo visiem ir it viss. Atšķirības starp produktiem ir ļoti smalkas, gandrīz molekulārā līmenī, un lielākoties tas ir mārketings.

Parunāsim par tavu aplikāciju. Tu teici, ka savas sistēmas izstrādi uzsāki vairāk nekā pirms desmit gadiem.

Kad es atgriezos pie savas aplikācijas izstrādes, sistēma manā salonā jau darbojās, bet tajā nebija tiešsaistes pieraksta. Es domāju par mūsdienu tehnoloģijām. Telefons ir paredzēts ne tikai Facebook lietošanai vai bildēšanai. Tas ir pilnvērtīgs darbarīks.
Tolaik nebija iespējas jebkurā diennakts laikā pierakstīt klientu sistēmā kaut no meža. Klienti man piezvanīja, kad biju mežā. Man vajadzēja pārzvanīt administratoram. Kaut kas bija jādara, un mēs izveidojām tiešsaistes pierakstīšanās sistēmu.

Vai šī sistēma atvieglo dzīvi?

Kad stāstu par savu aplikāciju salonam īpašniekiem, es saku, ka mūsdienās jūs nevienu nepārsteigsiet ar jaunu šampūnu, jo tie ir visiem. Savukārt, ja jūs klientam dosiet iespēju pierakstīties pašam jebkurā diennakts laikā un no jebkuras pasaules vietas, viņš būs laimīgs. Viņam nekur nav jāzvana. Tas šķiet vienkārši, bet patiesībā sagādā lielas galvassāpes klientam. Tu piezvani, tev jautā par ērtāko laiku, tu sāc domāt, ko atbildēt. Īpaši aktuāli tas ir gadījumos, kad 10 vakarā saproti, ka rīt no rīta tev ir jātiek pie friziera. Es redzu, ka pie mums pierakstās vienos, divos naktī vai piecos no rīta. Tas ir ērti visiem – meistars no rīta apskata savu pierakstu, un viņam viss ir skaidrs. Klients, vienreiz izmēģinājis šo aplikāciju, vairs nevēlēsies zvanīt pa tālruni.

Agrāk meistaram vakarā bija jāzvana administratoram, lai pajautātu, kas ir ar pierakstiem uz rītdienu. Tagad visi paši skatās savu grafiku. Sistēma tiek pastāvīgi pilnveidota, un mēs pakāpeniski pievienojam jaunus salonus. Tas ir pavisam cits komforta līmenis visiem. Izmēģinot sistēmu tikai nedēļu, jūs nevēlēsieties strādāt bez tās. Arī klienti būs apmierināti!

Vai šī aplikācija noder arī piegādātājiem?

Piegādātāji var izvietot savus seminārus. Redzi semināru, kas tevi interesē, apskaties aprakstu un noklikšķini pogu "Apmeklēt". Uzņēmums uzreiz redz, ka Valentīns ieradīsies uz šo semināru. Ja plāni mainās, es varu atcelt savu pieteikumu, viņi to arī redzēs.

Vēl viena opcija piegādātājiem ir "Noliktava". Viņi redz atlikumus manā reālajā noliktavā un uzreiz pēc produkta pārdošanas saņem atskaiti. Nav jābrauc vai jāzvana. Nākamajā posmā mēs plānojam papildināt sistēmu ar pogu “Pasūtīšana”.

Kā ir ar finansiālo pusi? Programmatūras izstrāde un uzturēšana nav lēta.

Protams, es vēlētos atrast finansējumu. Man jau ir dažas idejas. Ja izdosies tās realizēt, nākamo aplikācijas posmu izstrāde notiks daudz ātrāk. Bet jau šodien jebkurš pašnodarbinātais meistars var bez maksas lejupielādēt AppoTime aplikāciju no PlayMarket vai Appstore un veikt pierakstus. Viņam būs vajadzīga ne vairāk kā pusstunda, lai tiktu skaidrībā. Ir jāreģistrējas, jāizveido pakalpojumi, grafiks, jāatzīmē darba dienas un laiks. Tad jānodrošina piekļuve saviem klientiem. Kad viņi pierakstās, redz meistara brīvos laikus un var izvēlēties sev piemērotāko. Iespēja pierakstīties ar aplikācijas palīdzību sniedz klientam vairāk brīvības, un viņš var viegli plānot savu apmeklējumu, netraucējot meistaru darba vai atpūtas laikā. Tā kā mūsu klienti ir ļoti progresīvi, viņi būs priecīgi par šādu iespēju.

Lūiss Kerols ir sacījis, ka ir ļoti ātri jāskrien, lai paliktu uz vietas. Vai frizieriem tas ir aktuāli?

Kas attiecas uz manu pieredzi, dzīve ir ļoti mainījusies. Man nav aktuāli kaut kur braukt vai veidot kolekcijas. Bet, ja kāds to vēlas, lai dara. Ir meistari, kuri visu mūžu piedalās konkursos, un viņiem nav klientu. Tā kā nauda ir jāpelna, viņiem neklājas viegli. Citi sāk mācīt, vadīt seminārus, bet mūsu valstī tirgus ir mazs, un tikai retais var nopelnīt ar apmācību.

Es mēģināju vadīt seminārus, bet sapratu, ka tas nav mans. Reizēm jautā: vai tad tu visu dzīvi strādāsi pie krēsla? Bet man tas patīk, es ceru, ka strādāšu līdz 90 gadu vecumam. Jau tagad ir cilvēki, kuri nāk pie manis vairāk nekā divdesmit gadu. Es gribu, lai tā būtu arī turpmāk. Lai mēs varētu atcerēties vecos laikus un lai viņu bērni un mazbērni arī nāktu pie manis – tas taču ir lieliski!