Šodien vēlos izstāstīt savu stāstu par mani un cigaretēm, kā es ceru ar labām beigām.
 
Man ir 26, smēķēt uzsāku jau 14 gadu vecumā, un faktiski mans smēķētājas stāžs bija 12 gadi. Turklāt, laikam pareizāk būtu izmantot citus vārdus, kuri daudz precīzāk noraksturotu manas darbības - "kūpēt". Jā, es kūpēju, kā īsts vilciens!

No rītiem pirmais, ko es darīju, bija uzpīpēt cigareti, pēc tam duša un atkal cigarete, kafija un atkal cigarete, pa ceļam uz darbu vēl trīs, dažreiz pat 4 cigaretes... Pēc tam darbs ar daudzām pīppauzēm. Laikam nav vērts aprakstīt visas šīs šausmu detaļās, piebildīšu tikai, ka dienā izpīpēju vismaz divas paciņas.

Mūsdienu pasaulē cilvēkiem ir parādījušās dažādu paveidu bailes jeb fobijas, kuriem zinātnieki un daudzi psihiatrijas eksperti izdomā dažādus apzīmējumus un klasifikācijas. Piemēram, nomofobia - tas nozīmē, ka cilvēks vairs nespēj normāli dzīvot bez pastāvīgas personiskā sakaru līdzekļa klātbūtnes. Vai arī ahmenofobija - tās ir bailes no tā, ka tā rinda, kurā jūs esat iestājies, virzīsies uz priekšu lēnāk nekā blakus rinda.

Varu pateikt, ka man arī bija savs fobiju paveids, kuram zinātnieki nosaukumu vēl nav piemeklējuši, es baidījos palikt bez cigaretēm. Jā, tieši tā! Tāpēc man rezervē vienmēr bija divas neatvērtas cigarešu paciņas. Ja gadījās, ka man paliek tikai viena paciņa, tad es sāku nervozēt, ka man nepietiks cigarešu līdz rītam, sakarā ar ko es sāku smēķēt vēl intensīvāk, lauzot galvu par to, kur es varēšu pa nakti nopirkt cigaretes, kad tās beigsies. Turklāt es dzīvoju pilnā pārliecībā, ka man nekādu atkarību. Man patika mana pelēkā sejas ādas krāsa, iekritušie vaigi, vienmēr pēc cigaretēm smaržojošās drēbes.

Godīgi - es nekādi nevarēju iztēloties savu dzīvi bez cigaretēm. Nevarēju pat iztēloties kā tas ir, kad tu no rīta piecelies un dodies uz dušu pirms tam neveicot cigaretes rituālu. Kā tas ir, kad dodies uz darbu elpojot svaigu gaisu, bez dūmiem. Man bija absolūta smēķētāja domāšana.

Aizdomāties par smēķēšanas atmešanu es sāku 2014. gada beigās, kad cigarešu smaka, ar kuru bija piesūkušās drēbes, kļuva neizturama. Jā, un man savos 26 kļuva kauns iet pa ielu un smēķēt. Patstāvīgi sāku izjust uz sevi garāmgājēju nosodošos skatienus, man kļuva kauns par piemēru, kādu rādu bērniem, kā arī banāli man kļuva žēl tās naudas summas, kuru katru mēnesi tērēju cigaretēm

Kad lēmums tika pieņemts, saņēmu visu savu gribasspēku un sastādīju sava kaitīgā ieraduma atmešanas plānu. Draugi man ieteica Champix tabletes, kuras var iegādāties pēc ģimenes ārsta izrakstītas receptes. Būtu nelietderīgi tagad izklāstīt visu tablešu lietošanas kārtību. Varu tikai piebilst, ka pirmo nedēļu nepieciešams dzert tabletes un smēķēt, savukārt pēc septītās dienas jāatmet smēķēšana, bet tabletes jādzer vēl pāris mēnešus.

Tabletes nesatur nikotīnu, tās bloķē smadzeņu impulsus, kuri atbild par smēķēšanas baudu. No savas pieredzes varu piebilst, kad pirmajā nedēļā smēķēšana vairs nesagādā baudu, bet pēc atmešanas sajūta ir tāda, it kā tu nekad nebūtu smēķējis.

Šobrīd ir pagājis jau gandrīz pusotrs gads kā es nesmēķēju. Varu pateikt, ka smēķēšanu uzvarēt man izdevās bez sevišķām grūtībām, taču ar savu uzvaru esmu ārkārtīgi lepna.