Mārtiņš Eiduks salonfrizētavu MarVinc atvēra 2009. gada 19. decembrī. Kopš tā laika ir pagājuši desmit gadi un ir ļoti mazas izmaiņas kolektīvā. Daži ir izauguši līdz salonā īpašniekiem, bet viņu vietā kosmoss tūlīt piesaistīja citus, jo daba necieš tukšumu.

Pirms mūsu sarunas es rūpīgi izpētīju MarVinc salona Facebook lapu. Var redzēt, ka 2019. gads bijis ļoti piesātināts: meistari devušies apmācībā uz Sanrizz. Kāpēc tieši uz Sanrizz?

Salons MarVinc tagad ir daļa no Sanrizz Network. Sanrizz tas ir ne tikai slavens salonu tīkls, bet arī akadēmija un premium klases kosmētikas līnija. Mūsu personāls uz Sanrizz devās divas rezies: viena grupa jūnijā, bet otra – oktobrī. Sanrizz akadēmija ir patiess radošuma dzinulis. Tonijs Rizzo, Sanrizz salonu tīkla dibinātājs, ir arī slavenā Alternative Hair Show organizators, kura ienākumi tiek ziedoti fondam cīņai ar leikēmiju.

Provokatīvs jautājums. Pastāv uzskats, ka itāļu kosmētika ne vienmēr ir piemērota mūsu matiem. Ko tu par to domā?

Man šķiet, ka šādu antireklāmu ir izdomājis kāds skandināvu zīmols. Kas notiek patiesībā? Ja tev pieder rūpnīca Itālijā, tu domā globāli, nevis atsevišķas valsts robežās. Itālijā ir vairākas rūpnīcas, kas divsimt zīmoliem ražo bāzi produktiem. Neatkarīgi no tā, vai preci pērc Itālijā vai Ķīnā, atšķirība būs ingredientos, nevis valstī, kur tā ražota. Turklāt Itālijā nedzīvo tikai ugunīgas brunetes ar bieziem matiem.

Mārtiņ, mēs sarunājamies Ziemassvētku priekšvakarā, tāpēc piešķirsim sarunai nedaudz mistikas. Kāda ir tava attieksme pret astroloģiju? Kas tu esi pēc horoskopa?

Esmu dzimis Uguns Čūskas gadā, tieši uz robežas starp Lauvas un Jaunavas zīmēm (red. piez.: cilvēks ar ļoti spēcīgu raksturu, dzimis līderis). Aptuveni pirms pieciem gadiem es saskāros ar tipoloģiju, kas tiek saukta par eneagrammu. Šī sistēma cilvēkus iedala deviņos tipos. Es izlasīju vairākas grāmatas, apmeklēju seminārus un atradu sevi. Es zinu, kas mani motivē, kas degradē, kas man padodas un kādas ir manas negatīvās puses. Kopš tā šīs zināšanas izmantoju arī savā biznesā. Salonā es galvenokārt esmu kā sagādnieks: administrativo darbu dara kolēģe, kas ir ar atbilstošu izglītību.

Man šķiet, ka, uzsākot biznesu, ir jābūt novatoram. Savukārt, vadot biznesu, jābūt nedaudz konservatīvam. Kura no šīm īpašībām dominē tevī?

Ja dzīvē ir atrasta sava joma, vajag turēt pirkstus uz pulsa. Tu seko pārmaiņām, pamani notiekošo, mēģini un pārbaudi, bet vairs netiecies pēc visa jaunā. Svarīgi ir iedziļināties, lai izpētītu savu jomu nopietnāk. Ja tu pastāvīgi tiecies pēc kaut kā jauna, tas nozīmē, ka esi noguris no vecā. Šķiet arī šajā jautājumā atbilde ir vienmerīgumā.

Ko tu domā par  “zaļo” kustību, kas pēdējā gada laikā ir ļoti populāra?

Esmu noskaņots pret to skeptiski, bet virziens ir pareizs. “Zaļš” ir kļuvis par mārketinga vārdu. Ir ļoti daudz spekulācijas par šo tēmu un ne visi var atšķirt kas ir kas. Liekas, ka viss ir jānokrāso zaļā krāsā un jāsauc par “bio”. Kas īsti ir “bio” mūsu produktos? Zīmols veido produktus, kas satur bioloģiskas izcelsmes komponentus. Un cik pusatmirušam ragvielu kārtojuma tas vajadzīgs?

Kā tu sevi raksturotu kā salona īpašnieku?

Vispirms es sevi pozicionēju kā piegādātāju. Es dodu cilvēkiem produktus, gaisotni, gaismu, mūziku, vietu, gaisu – jebko. Man ir dažas sarkanās līnijas, bet starp tām ir daudz vietas, kur viss notiek ļoti brīvi: var iet pastaigāties, nākt un iet, kad vajadzīgs. Es nekontrolēju savus kolēģus, neuzvedos kā mamma, bet strādāju ar cilvēkiem, kuri zina, ko dara un atbild par savu rīcību. Esmu ļoti elastīgs cilvēks un nevēlos būt uzraugs.

Kas ir sarkanā līnija, kuru nedrīkst pārkāpt?

Nevajag vērpt intrigas, aprunāt aiz muguras un aizņemties lietas kas tev nepieder. Nāc pie manis, ja tev kaut kas nepatīk. Runā tieši, un mēs atrisināsim visus jautājumus. Mans uzdevums ir arī laikus saprast, kas bojā attiecības kolektīvā.

Vai salonam ir svarīgi būt radošam? Vai ir jāveido savas kolekcijas vai arī bez tām var lieliski iztikt?

Kolekcija ir ļoti interesanta tēma. Es par to domāju, kad veidojām savu kolekciju. Man nepatīk veidot šovus, bet, kad salonā rīkojam pasākumu ar modeļiem, fotogrāfu, viesiem, šampanieti, izdodas ļoti radoša diena. Tas ļoti uzlādē un vieno meistarus. Pēc tam mēs fotografējamies, rādām tēlus sociālajos tīklos. Mūsu mērķis nav radīt trendus, drīzāk mēs organizējam labu dienu sev, un tas ir interesanti.

Katru reizi, kad esmu tavā salonā, redzu, ka visas darba vietas ir aizņemtas. Kā tev izdodas visu tik labi organizēt?

Pakāpeniski uzlabojot sava biznesa tehnoloģijas, ir ļoti svarīgi pašam izmēģināt visas darba daļas, sajust, kas un kā jādara. It kā vienlaikus ir aktuālas divdesmit dažādas tēmas, bet es tās visas pārzinu, tāpēc varu būt gan apkopējs, gan administrators utt. Tā ir vieglāk saskatīt visus iespējamos mīnusus un problēmas. Kad mēģināsiet noskriet maratonu, ja nav skriets pat 100 metri, nekas labs nesanāks.

Salonu es salīdzinu ar labu restorānu, kurā ir ne tikai skaists interjers, bet arī lielisks pavārs. Arī viesmīlis ir profesija, nevis tikai cilvēks, kas atnes pasūtījumu. Ir jābūt sajūtai, ka cilvēki saprot un mīl savu darbu. Tāpat ir ar salonu: mēs rūpējamies par apmācībām, par savām iekšējām īpašībām, par attieksmes niansēm, nevis tikai par fasādi. Protams, fasāde ir svarīga, bet ne tik nozīmīga, jo ar skaistu fasādi var pievilkt cilvēkus, kam tā ir galvenā.

Kas tev ir pats svarīgākais personīgi un salona darbā kopumā?

Man ir svarīgi, lai apkārt būtu pozitīvas emocijas, lai es darbu darītu ar prieku. Mani interesē process, nevis tikai rezultāts. Ja rezultāts ir tikai naudas pelnīšana, komercija – mani tas neinteresē. Pavisam cita lieta ir strādāt skaisti, ar emocijām. Ja ir beidzies kāds dzīves posms un tu smaidi, atskatoties uz to, saproti, ka šo laiku esi nodzīvojis kvalitatīvi.

Frizieris ir radoša profesija. Cilvēki jūt salona enerģiju, emocionālo gaisotni salonā: vai mēs draudzējamies, dalāmies savā starpā, vai mans klients var doties pie kolēģa, ja es esmu atvaļinājumā vai vienkārši noguris. Mēs uzreiz vienojamies, ka tas būs absolūti normāli. Es uzskatu, ka atmosfēra salonā ir ļoti svarīga.

Kā ir ar personīgo dzīvi? Kā tu veidoji attiecības ar sievu?

Ar sievu mēs iepazināmies Rīgā pirms divdesmit gadiem. Flirts ilga sešus mēnešus, bet 2000. gadā kopā devāmies uz Londonu. Man tas bija ļoti produktīvs periods, kas ļāva saprast, ko nozīmē veidot nopietnas, ilgstošas attiecības. Iepriekš man tas neizdevās, bet šoreiz bija kaut kas īpašs.

Katrīna ļoti labi jūt cilvēkus, tāpēc viņa ir mans filtrs, izvēloties darbiniekus. Mana sieva ir ļoti talantīga, labi dara savu darbu – ar to mēs esam līdzīgi. Viņa arī lieliski jūt un redz telpu – salona interjeru viņa izveidoja praktiski piecu minūšu laikā. Es varu izveidot projekta pamatu, sava veida kubu, bet viņa to papildina ar detaļām. Mēs ļoti labi papildinām viens otru.

Vai tev ir kāda nodarbe dvēselei, izņemot darbu?

Ar hobijiem esmu apkrāvies vairāk kā vajag. Galvenokārt sportiskas dabas. Es dzīvoju ārpus pilsētas, ceļā uz Rīgu un atpakaļ klausos podkāstus, intervijas ar interesantiem cilvēkiem, piemēram, Timu Ferrisu, Džošu Roganu un citiem. Viņiem ir plašs tēmu loks par dvēseles un ķermeņa attīstību, savs viedoklis par visu, viņi aicina uz programmām interesantus cilvēkus. Tās ir programmas par visu, kas ļoti palīdz attīstīties, māca, kā pārvaldīt sevi, kā izveidot savu dzīves stilu un daudz ko citu.

Vai tu esi apmierināts ar savu dzīvi?

Es skaidri saprotu, ka esmu nodzīvojis noteiktu, visai radošu periodu, un pirms pāris gadiem sākās nākamais posms. Esmu diezgan radikāli pamainījis savu ritmu. Divdesmit gadus es strādāju piecdesmit stundas nedēļā. Tagad ar to nelepojos, bet arī nekaunos. Man bija spēks, ambīcijas, situācija, kad gribēju un varēju to darīt. Bet tad es sapratu, ka ir ģimene, ir bērni, esmu es. Vienā dienā visu mainīju. Tagad no rīta man ir laiks aizvest bērnus uz skolu, apmeklēt sporta zāli un baseinu. Es strādāju četras dienas nedēļā un neplānoju vairāk.

Kas tev ir laime?

Ļoti sarežģīts jautājums, uz kuru nav viena, skaidra atbilde. Es nevaru dzīvot, skatoties uz citiem un it kā jautājot: “Vai jums patīk, kā es dzīvoju?” Galu galā šī ir mana dzīve, nevis jūsu. Cilvēks ir laimīgs, ja ir atradis īsto vietu dzīvē. Ja pārāk aizraujies, tad nepamani, ka dzīvei ir arī otra puse. Tu radi un veido, bet – kas tālāk? Dzīvē ir jāmeklē līdzsvars un jāprot to saglabāt.
Es visu izmēģinu pats, gribu izklaidēties – izklaidējos, vēlos daudz strādāt – strādāju. Tagad, atskatoties atpakaļ, saprotu, ka piecdesmit darba stundās nedēļā nav nekas labs. Vai es varēju strādāt mazāk? Protams. Bet tad es būtu izdarījis daudz mazāk.

Tērzēja Kunigunda Džeriņa